Atha kho milindo rājā yenāyasmā nāgaseno tenupasaṅkami, upasaṅkamitvā āyasmatā nāgasenena saddhiṃ sammodi, sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Āyasmāpi kho nāgaseno paṭi­sammo­danī­yeneva milindassa rañño cittaṃ ārādhesi.

Atha kho milindo rājā āyasmantaṃ nāgasenaṃ etadavoca—“kathaṃ bhadanto ñāyati, kinnāmosi, bhante”ti? “‘Nāgaseno’ti kho ahaṃ, mahārāja, ñāyāmi, ‘nāgaseno’ti kho maṃ, mahārāja, sabrahmacārī samudācaranti, api ca mātāpitaro nāmaṃ karonti ‘nāgaseno’ti vā ‘sūraseno’ti vā ‘vīraseno’ti vā ‘sīhaseno’ti vā, api ca kho, mahārāja, saṅkhā samaññā paññatti vohāro nāmamattaṃ yadidaṃ nāgasenoti, na hettha puggalo upalabbhatī”ti.

Atha kho milindo rājā evamāha—“suṇantu me bhonto pañcasatā yonakā asītisahassā ca bhikkhū, ayaṃ nāgaseno evamāha—‘na hettha puggalo upalabbhatī’ti, kallaṃ nu kho tada­bhinan­di­tun”ti. Atha kho milindo rājā āyasmantaṃ nāgasenaṃ etadavoca—“sace, bhante nāgasena, puggalo nūpalabbhati, ko carahi tumhākaṃ cīvara­piṇḍa­pāta­se­nāsa­na­gilā­nappac­caya­bhesaj­ja­parik­khā­raṃ deti, ko taṃ paribhuñjati, ko sīlaṃ rakkhati, ko bhāva­na­manu­yuñ­jati, ko ­magga­phala­nib­bā­nāni sacchikaroti, ko pāṇaṃ hanati, ko adinnaṃ ādiyati, ko kāmesu­micchā­cāraṃ carati, ko musā bhaṇati, ko majjaṃ pivati, ko pañ­cānanta­riya­kammaṃ karoti, tasmā natthi kusalaṃ, natthi akusalaṃ, natthi kusa­lā­kusa­lā­naṃ kammānaṃ kattā vā kāretā vā, natthi sukata­dukka­ṭā­naṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko, sace, bhante nāgasena, yo tumhe māreti, natthi tassāpi pāṇātipāto, tumhākampi, bhante nāgasena, natthi ācariyo, natthi upajjhāyo, natthi upasampadā. ‘Nāgasenoti maṃ, mahārāja, sabrahmacārī samudācarantī’ti yaṃ vadesi, katamo ettha nāgaseno? Kiṃ nu kho, bhante, kesā nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Lomā nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Nakhā … pe … dantā … taco … maṃsaṃ … nhāru … aṭṭhi … aṭṭhimiñjaṃ … vakkaṃ … hadayaṃ … yakanaṃ … kilomakaṃ … pihakaṃ … papphāsaṃ … antaṃ … antaguṇaṃ … udariyaṃ … karīsaṃ … pittaṃ … semhaṃ … pubbo … lohitaṃ … sedo … medo … assu … vasā … kheḷo … siṅghāṇikā … lasikā … muttaṃ … pe … matthake matthaluṅgaṃ nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Kiṃ nu kho, bhante, rūpaṃ nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Vedanā nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Saññā nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Saṅkhārā nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Viññāṇaṃ nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Kiṃ pana, bhante, rūpa­veda­nā­saññā­saṅ­khā­ra­viñ­ñā­ṇaṃ nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Kiṃ pana, bhante, aññatra rūpa­veda­nā­saññā­saṅ­khā­ra­viñ­ñā­ṇaṃ nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Tamahaṃ, bhante, pucchanto pucchanto na passāmi nāgasenaṃ. Nāgase­nasad­doyeva nu kho, bhante, nāgaseno”ti? “Na hi, mahārājā”ti. “Ko panettha nāgaseno, alikaṃ tvaṃ, bhante, bhāsasi musāvādaṃ, natthi nāgaseno”ti.

Atha kho āyasmā nāgaseno milindaṃ rājānaṃ etadavoca—“tvaṃ khosi, mahārāja, khat­tiya­su­khumālo accan­ta­su­khumālo, tassa te, mahārāja, majjhan­hika­samayaṃ tattāya bhūmiyā uṇhāya vālikāya kharāya ­sak­kha­ra­ka­thali­kāya madditvā pāde­nā­gacchan­tassa pādā rujjanti, kāyo kilamati, cittaṃ upahaññati, duk­kha­saha­gataṃ kāyaviññāṇaṃ uppajjati, kiṃ nu kho tvaṃ pādenāgatosi, udāhu vāhanenā”ti? “Nāhaṃ, bhante, pādenāgacchāmi, rathenāhaṃ āgatosmī”ti. “Sace tvaṃ, mahārāja, rathenāgatosi, rathaṃ me ārocehi, kiṃ nu kho, mahārāja, īsā ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Akkho ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Cakkāni ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Rathapañjaraṃ ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Rathadaṇḍako ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Yugaṃ ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Rasmiyo ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Patodalaṭṭhi ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Kiṃ nu kho, mahārāja, īsā­ak­kha­cakka­ratha­pañ­jara­ratha­daṇḍa­yuga­rasmi­patodā ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Kiṃ pana, mahārāja, aññatra īsā­ak­kha­cakka­ratha­pañ­jara­ratha­daṇḍa­yuga­rasmi­patodā ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Tamahaṃ, mahārāja, pucchanto pucchanto na passāmi rathaṃ. Rathasaddoyeva nu kho, mahārāja, ratho”ti? “Na hi, bhante”ti. “Ko panettha ratho, alikaṃ tvaṃ, mahārāja, bhāsasi musāvādaṃ, natthi ratho, tvaṃsi, mahārāja, sakala­jambu­dīpe aggarājā, kassa pana tvaṃ bhāyitvā musāvādaṃ bhāsasi, suṇantu me bhonto pañcasatā yonakā asītisahassā ca bhikkhū, ayaṃ milindo rājā evamāha—‘rathenāhaṃ āgatosmī’ti, sace tvaṃ, mahārāja, rathenāgatosi, ‘rathaṃ me ārocehī’ti vutto samāno rathaṃ na sampādeti, kallaṃ nu kho tada­bhinan­di­tun”ti.

Evaṃ vutte, pañcasatā yonakā āyasmato nāgasenassa sādhukāraṃ datvā milindaṃ rājānaṃ etadavocuṃ—“idāni kho tvaṃ, mahārāja, sakkonto bhāsassū”ti.

Atha kho milindo rājā āyasmantaṃ nāgasenaṃ etadavoca—“nāhaṃ, bhante nāgasena, musā bhaṇāmi, īsañca paṭicca akkhañca paṭicca cakkāni ca paṭicca ratha­pañ­jarañca paṭicca ratha­daṇḍa­kañca paṭicca ‘ratho’ti saṅkhā samaññā paññatti vohāro nāmamattaṃ pavattatī”ti.

“Sādhu kho tvaṃ, mahārāja, rathaṃ jānāsi; evameva kho, mahārāja, mayhampi kese ca paṭicca lome ca paṭicca … pe … matthake matthaluṅgañca paṭicca rūpañca paṭicca vedanañca paṭicca saññañca paṭicca saṅkhāre ca paṭicca viññāṇañca paṭicca ‘nāgaseno’ti saṅkhā samaññā paññatti vohāro nāmamattaṃ pavattati, paramatthato panettha puggalo nūpalabbhati. Bhāsitampetaṃ, mahārāja, vajirāya bhikkhuniyā bhagavato sammukhā—

‘Yathā hi aṅgasambhārā,
hoti saddo ratho iti;
Evaṃ khandhesu santesu,
hoti “satto”ti sammutī’”ti.

“Acchariyaṃ, bhante nāgasena, abbhutaṃ, bhante nāgasena, aticitrāni pañha­pa­ṭibhā­nāni visajjitāni, yadi buddho tiṭṭheyya sādhukāraṃ dadeyya, sādhu sādhu, nāgasena, aticitrāni pañha­pa­ṭibhā­nāni visajjitānī”ti.

Paññattipañho paṭhamo.