Milindapañha

Mahāvagga

10. Sam­pasā­da­na­lak­kha­ṇa­saddhā­pañha

Rājā āha—“bhante nāgasena, kiṃlakkhaṇā saddhā”ti? “Sam­pasā­da­na­lak­khaṇā ca, mahārāja, saddhā, sam­pak­khan­dana­lak­khaṇā cā”ti. “Kathaṃ, bhante, sam­pasā­da­na­lak­khaṇā saddhā”ti? “Saddhā kho, mahārāja, uppajjamānā nīvaraṇe vikkhambheti, vinīvaraṇaṃ cittaṃ hoti acchaṃ vippasannaṃ anāvilaṃ. Evaṃ kho, mahārāja, sam­pasā­da­na­lak­khaṇā saddhā”ti.

“Opammaṃ karohī”ti. “Yathā, mahārāja, rājā cakkavattī caturaṅginiyā senāya saddhiṃ addhā­na­maggap­paṭi­panno parittaṃ udakaṃ tareyya, taṃ udakaṃ hatthīhi ca assehi ca rathehi ca pattīhi ca khubhitaṃ bhaveyya āvilaṃ luḷitaṃ kalalībhūtaṃ. Uttiṇṇo ca rājā cakkavattī manusse āṇāpeyya ‘pānīyaṃ, bhaṇe, āharatha, pivissāmī’ti, rañño ca udakappasādako maṇi bhaveyya. ‘Evaṃ, devā’ti kho te manussā rañño cakkavattissa paṭissutvā taṃ uda­kap­pasā­da­kaṃ maṇiṃ udake pakkhipeyyuṃ, tasmiṃ udake pakkhittamatte saṅ­kha­se­vālapa­ṇa­kaṃ vigaccheyya, kaddamo ca sannisīdeyya, acchaṃ bhaveyya udakaṃ vippasannaṃ anāvilaṃ. Tato rañño cakkavattissa pānīyaṃ upanāmeyyuṃ ‘pivatu, deva, pānīyan’ti.

Yathā, mahārāja, udakaṃ, evaṃ cittaṃ daṭṭhabbaṃ, yathā te manussā, evaṃ yogāvacaro daṭṭhabbo, yathā saṅ­kha­se­vālapa­ṇa­kaṃ kaddamo ca, evaṃ kilesā daṭṭhabbā. Yathā udakappasādako maṇi, evaṃ saddhā daṭṭhabbā, yathā udakappasādake maṇimhi udake pakkhittamatte saṅ­kha­se­vālapa­ṇa­kaṃ vigaccheyya, kaddamo ca sannisīdeyya, acchaṃ bhaveyya udakaṃ vippasannaṃ anāvilaṃ; evameva kho, mahārāja, saddhā uppajjamānā nīvaraṇe vikkhambheti, vinīvaraṇaṃ cittaṃ hoti acchaṃ vippasannaṃ anāvilaṃ. Evaṃ kho, mahārāja, sam­pasā­da­na­lak­khaṇā saddhā”ti.

“Kallosi, bhante nāgasenā”ti.

Sam­pasā­da­na­lak­kha­ṇa­saddhā­pañho dasamo.