Rājā āha—“bhante nāgasena, ‘viññāṇan’ti vā ‘paññā’ti vā ‘bhūtasmiṃ jīvo’ti vā ime dhammā nānatthā ceva nānābyañjanā ca, udāhu ekatthā byañjanameva nānan”ti? “Vijāna­na­lak­kha­ṇaṃ, mahārāja, viññāṇaṃ, pajāna­na­lak­khaṇā paññā, bhūtasmiṃ jīvo nupalabbhatī”ti. “Yadi jīvo nupalabbhati, atha ko carahi cakkhunā rūpaṃ passati, sotena saddaṃ suṇāti, ghānena gandhaṃ ghāyati, jivhāya rasaṃ sāyati, kāyena phoṭṭhabbaṃ phusati, manasā dhammaṃ vijānātī”ti? Thero āha—“yadi jīvo cakkhunā rūpaṃ passati … pe … manasā dhammaṃ vijānāti, so jīvo cakkhudvāresu uppāṭitesu mahantena ākāsena bahimukho suṭṭhutaraṃ rūpaṃ passeyya, sotesu uppāṭitesu, ghāne uppāṭite, jivhāya uppāṭitāya, kāye uppāṭite mahantena ākāsena suṭṭhutaraṃ saddaṃ suṇeyya, gandhaṃ ghāyeyya, rasaṃ sāyeyya, phoṭṭhabbaṃ phuseyyā”ti? “Na hi, bhante”ti. “Tena hi, mahārāja, bhūtasmiṃ jīvo nupalabbhatī”ti.

“Kallosi, bhante nāgasenā”ti.

Viñ­ñā­ṇa­nānat­tha­pañho pannarasamo.