Rājā āha—“bhante nāgasena, atthi koci, yo iminā sarīrena uttarakuruṃ vā gaccheyya, brahmalokaṃ vā, aññaṃ vā pana dīpan”ti? “Atthi, mahārāja, yo iminā cātumma­hā­bhū­tikena kāyena uttarakuruṃ vā gaccheyya, brahmalokaṃ vā, aññaṃ vā pana dīpan”ti.

“Kathaṃ, bhante nāgasena, iminā cātumma­hā­bhū­tikena kāyena uttarakuruṃ vā gaccheyya, brahmalokaṃ vā, aññaṃ vā pana dīpan”ti? “Abhijānāsi nu tvaṃ, mahārāja, imissā pathaviyā vidatthiṃ vā ratanaṃ vā laṅghitā”ti? “Āma, bhante, abhijānāmi ‘ahaṃ, bhante nāgasena, aṭṭhapi rataniyo laṅghemī’”ti. “Kathaṃ tvaṃ, mahārāja, aṭṭhapi rataniyo laṅghesī”ti? “Ahañhi, bhante, cittaṃ uppādemi ‘ettha nipatissāmī’ti saha cittuppādena kāyo me lahuko hotī”ti. “Evameva kho, mahārāja, iddhimā bhikkhu cetovasippatto kāyaṃ citte samāropetvā cittavasena vehāsaṃ gacchatī”ti.

“Kallosi, bhante nāgasenā”ti.

Uttara­ku­rukā­di­ga­mana­pañho navamo.