“Bhante nāgasena, bhāsitampetaṃ bhagavatā—‘tathāgatassa kho, ānanda, cattāro iddhipādā bhāvitā bahulīkatā yānīkatā vatthukatā anuṭṭhitā paricitā susamāraddhā, so ākaṅkhamāno, ānanda, tathāgato kappaṃ vā tiṭṭheyya kappāvasesaṃ vā’ti. Puna ca bhaṇitaṃ—‘ito tiṇṇaṃ māsānaṃ accayena tathāgato pari­nib­bā­yis­satī’ti. Yadi, bhante nāgasena, bhagavatā bhaṇitaṃ—‘tathāgatassa kho, ānanda, cattāro iddhipādā bhāvitā … pe … kappāvasesaṃ vā’ti, tena hi temāsa­paric­chedo micchā. Yadi, bhante, tathāgatena bhaṇitaṃ—‘ito tiṇṇaṃ māsānaṃ accayena tathāgato pari­nib­bā­yis­satī’ti, tena hi ‘tathāgatassa kho, ānanda, cattāro iddhipādā bhāvitā … pe … kappāvasesaṃ vā’ti tampi vacanaṃ micchā. Natthi tathāgatānaṃ aṭṭhāne gajjitaṃ. Amoghavacanā buddhā bhagavanto tathavacanā advejjhavacanā. Ayampi ubhato koṭiko pañho gambhīro sunipuṇo dunnijjhāpayo tavānuppatto, bhindetaṃ diṭṭhijālaṃ, ekaṃse ṭhapaya, bhinda paravādan”ti.

“Bhāsitampetaṃ, mahārāja, bhagavatā ‘tathāgatassa kho, ānanda, cattāro iddhipādā bhāvitā … pe … kappāvasesaṃ vā’ti, temāsa­paric­chedo ca bhaṇito, so ca pana kappo āyukappo vuccati. Na, mahārāja, bhagavā attano balaṃ kittayamāno evamāha, iddhibalaṃ pana, mahārāja, bhagavā pari­kit­tayamāno evamāha— ‘tathāgatassa kho, ānanda, cattāro iddhipādā bhāvitā … pe … kappāvasesaṃ vā’ti.

Yathā, mahārāja, rañño assājānīyo bhaveyya sīghagati anilajavo, tassa rājā javabalaṃ parikittayanto sanegama­jāna­pada­bhaṭa­balab­rāhma­ṇa­gaha­pati­kaamac­cajana­majjhe evaṃ vadeyya ‘ākaṅkhamāno me, bho, ayaṃ hayavaro sāgara­jala­pariyan­taṃ mahiṃ anuvicaritvā khaṇena idhāgaccheyyā’ti, na ca taṃ javagatiṃ tassaṃ parisāyaṃ dasseyya, vijjati ca so javo tassa, samattho ca so khaṇena sāgara­jala­pariyan­taṃ mahiṃ anuvicarituṃ. Evameva kho, mahārāja, bhagavā attano iddhibalaṃ pari­kit­tayamāno evamāha, tampi tevijjānaṃ chaḷabhiññānaṃ arahantānaṃ vimala­khīṇā­savā­naṃ deva­manus­sā­nañca majjhe nisīditvā bhaṇitaṃ—‘tathāgatassa kho, ānanda, cattāro iddhipādā bhāvitā bahulīkatā yānīkatā vatthukatā anuṭṭhitā paricitā susamāraddhā, so ākaṅkhamāno, ānanda, tathāgato kappaṃ vā tiṭṭheyya kappāvasesaṃ vā’ti. Vijjati ca taṃ, mahārāja, iddhibalaṃ bhagavato, samattho ca bhagavā iddhibalena kappaṃ vā ṭhātuṃ kappāvasesaṃ vā, na ca bhagavā taṃ iddhibalaṃ tassaṃ parisāyaṃ dasseti, anatthiko, mahārāja, bhagavā sabbabhavehi, garahitā ca tathāgatassa sabbabhavā. Bhāsitampetaṃ, mahārāja, bhagavatā—‘seyyathāpi, bhikkhave, appamattakopi gūtho duggandho hoti; evameva kho ahaṃ, bhikkhave, appamattakampi bhavaṃ na vaṇṇemi antamaso accha­rā­saṅghā­ta­mattampī’ti api nu kho, mahārāja, bhagavā sab­babhava­gati­yoniyo gūthasamaṃ disvā iddhibalaṃ nissāya bhavesu chandarāgaṃ kareyyā”ti? “Na hi, bhante”ti. “Tena hi, mahārāja, bhagavā iddhibalaṃ pari­kit­tayamāno evarūpaṃ buddha­sīha­nāda­ma­bhinadī”ti. “Sādhu, bhante nāgasena, evametaṃ tathā sampaṭicchāmī”ti.

Iddhi­bala­dassa­na­pañho dasamo.

Iddhibalavaggo paṭhamo.

Imasmiṃ vagge dasa pañhā.