“Bhante nāgasena, ‘jarasiṅgālassa dve aṅgāni gahetabbānī’ti yaṃ vadesi, katamāni tāni dve aṅgāni gahetabbānī”ti? “Yathā, mahārāja, jarasiṅgālo bhojanaṃ paṭilabhitvā ajigucchamāno yāvadatthaṃ āharayati; evameva kho, mahārāja, yoginā yogāvacarena bhojanaṃ paṭilabhitvā ajiguccha­mānena sarīra­yāpana­matta­meva pari­bhuñji­tabbaṃ. Idaṃ, mahārāja, jarasiṅgālassa paṭhamaṃ aṅgaṃ gahetabbaṃ. Bhāsitampetaṃ, mahārāja, therena mahākassapena—

‘Senāsanamhā oruyha,
gāmaṃ piṇḍāya pāvisiṃ;
Bhuñjantaṃ purisaṃ kuṭṭhiṃ,
sakkacca naṃ upaṭṭhahiṃ.

So me pakkena hatthena,
ālopaṃ upanāmayi;
Ālopaṃ pakkhipantassa,
aṅgulipettha chijjatha.

Kuṭṭamūlañca nissāya,
ālopaṃ taṃ abhuñjisaṃ;
Bhuñjamāne vā bhutte vā,
jegucchaṃ me na vijjatī’ti.

Puna caparaṃ, mahārāja, jarasiṅgālo bhojanaṃ paṭilabhitvā na vicināti lūkhaṃ vā paṇītaṃ vāti; evameva kho, mahārāja, yoginā yogāvacarena bhojanaṃ paṭilabhitvā na vicinitabbaṃ ‘lūkhaṃ vā paṇītaṃ vā sampannaṃ vā asampannaṃ vā’ti, yathāladdhena santussitabbaṃ. Idaṃ, mahārāja, jarasiṅgālassa dutiyaṃ aṅgaṃ gahetabbaṃ. Bhāsitampetaṃ, mahārāja, therena upasenena vaṅgan­ta­puttena—

‘Lūkhenapi ca santusse,
nāññaṃ patthe rasaṃ bahuṃ;
Rasesu anugiddhassa,
jhāne na ramate mano;
Itarītarena santuṭṭho,
sāmaññaṃ paripūratī’”ti.

Jara­siṅgā­laṅga­pañho chaṭṭho.