“Mālī kiriṭī kāyūrī,
gattā te candanussadā;
Pasan­na­mukha­vaṇ­ṇosi,
sūriyavaṇṇova sobhasi.

Amānusā pārisajjā,
ye teme paricārakā;
Dasa kaññāsahassāni,
yā temā paricārikā;
Tā kambu­kāyūra­dharā,
kañ­canā­veḷa­bhū­sitā.

Mahānubhāvosi tuvaṃ,
loma­haṃsa­na­rūpavā;
Piṭṭhimaṃsāni attano,
sāmaṃ ukkacca khādasi.

Kiṃ nu kāyena vācāya,
manasā dukkuṭaṃ kataṃ;
Kissa kammavipākena,
piṭṭhimaṃsāni attano;
Sāmaṃ ukkacca khādasī”ti.

“Attanohaṃ anatthāya,
jīvaloke acārisaṃ;
Pesuñ­ña­musā­vādena,
nikati­vañ­canāya ca.

Tatthāhaṃ parisaṃ gantvā,
Saccakāle upaṭṭhite;
Atthaṃ dhammaṃ nirākatvā,
Adham­ma­manu­vatti­saṃ.

Evaṃ so khādatattānaṃ,
yo hoti piṭṭhimaṃsiko;
Yathāhaṃ ajja khādāmi,
piṭṭhimaṃsāni attano.

Tayidaṃ tayā nārada sāmaṃ diṭṭhaṃ,
Anukampakā ye kusalā vadeyyuṃ;
Mā pesuṇaṃ mā ca musā abhāṇi,
Mā khosi piṭṭhimaṃsiko tuvan”ti.

Kūṭa­vi­niccha­yi­kapeta­vatthu navamaṃ.