“Sāvatthi nāma nagaraṃ,
himavantassa passato;
Tattha āsuṃ dve kumārā,
rājaputtāti me sutaṃ.

Sammattā rajanīyesu,
kāmassā­dā­bhinan­dino;
­Pac­cup­pan­na­su­khe giddhā,
na te passiṃ­su­nāgataṃ.

Te cutā ca manussattā,
paralokaṃ ito gatā;
Tedha ghosent­yadissantā,
pubbe dukkaṭamattano.

Bahūsu vata santesu,
deyyadhamme upaṭṭhite;
Nāsakkhimhā ca attānaṃ,
parittaṃ kātuṃ sukhāvahaṃ.

Kiṃ tato pāpakaṃ assa,
yaṃ no rājakulā cutā;
Upapannā pettivisayaṃ,
khup­pi­pāsa­samap­pitā.

Sāmino idha hutvāna,
honti asāmino tahiṃ;
Bhamanti khuppipāsāya,
manussā unnatonatā.

Etamādīnavaṃ ñatvā,
issara­mada­sam­bha­vaṃ;
Pahāya issaramadaṃ,
bhave saggagato naro;
Kāyassa bhedā sappañño,
saggaṃ so upapajjatī”ti.

Kumāra­peta­vatthu chaṭṭhaṃ.