Vimānavatthu

Itthivimāna

­Mañjiṭ­ṭha­ka­vagga

9. Pītavi­mānavat­thu

“Pītavatthe pītadhaje,
pītā­laṅkā­ra­bhū­site;
Pīta­canda­na­littaṅge,
pīta­uppala­mālinī.

Pītapāsā­dasayane,
pītāsane pītabhājane;
Pītachatte pītarathe,
pītasse pītabījane.

Kiṃ kammamakarī bhadde,
pubbe mānusake bhave;
Devate pucchitācikkha,
kissa kammassidaṃ phalan”ti.

“Kosātakī nāma latatthi bhante,
Tittikā anabhicchitā;
Tassā cattāri pupphāni,
Thūpaṃ abhihariṃ ahaṃ.

Satthu sarīramuddissa,
vippasannena cetasā;
Nāssa maggaṃ avekkhissaṃ,
na taggamanasā satī.

Tato maṃ avadhī gāvī,
thūpaṃ apattamānasaṃ;
Tañcāhaṃ abhisañceyyaṃ,
bhiyyo nūna ito siyā.

Tena kammena devinda,
maghavā devakuñjara;
Pahāya mānusaṃ dehaṃ,
tava sahabyamāgatā”ti.

Idaṃ sutvā tidasādhipati,
Maghavā devakuñjaro;
Tāvatiṃse pasādento,
Mātaliṃ etadabravi.

“Passa mātali accheraṃ,
cittaṃ kammaphalaṃ idaṃ;
Appakampi kataṃ deyyaṃ,
puññaṃ hoti mahapphalaṃ.

Natthi citte pasannamhi,
appakā nāma dakkhiṇā;
Tathāgate vā sambuddhe,
atha vā tassa sāvake.

Ehi mātali amhepi,
bhiyyo bhiyyo mahemase;
Tathāgatassa dhātuyo,
sukho puññāna muccayo.

Tiṭṭhante nibbute cāpi,
same citte samaṃ phalaṃ;
Ceto­paṇi­dhi­hetu hi,
sattā gacchanti suggatiṃ.

Bahūnaṃ vata atthāya,
uppajjanti tathāgatā;
Yattha kāraṃ karitvāna,
saggaṃ gacchanti dāyakā”ti.

Pītavimānaṃ navamaṃ.