“Kuñjaro te varāroho,
Nānā­ratana­kappano;
Ruciro thāmavā javasampanno,
Ākāsamhi samīhati.

Padumi padmapattakkhi,
pad­muppala­jutin­dharo;
Padma­cuṇ­ṇā­bhi­kiṇṇaṅgo,
soṇṇa­pok­kha­ra­māla­dhā.

Padumānusaṭaṃ maggaṃ,
padma­patta­vi­bhū­sitaṃ;
Ṭhitaṃ vaggu manugghātī,
mitaṃ gacchati vāraṇo.

Tassa pakkamamānassa,
soṇṇakaṃsā ratissarā;
Tesaṃ suyyati nigghoso,
tūriye pañcaṅgike yathā.

Tassa nāgassa khandhamhi,
sucivatthā alaṅkatā;
Mahantaṃ accharāsaṅghaṃ,
vaṇṇena atirocasi.

Dānassa te idaṃ phalaṃ,
atho sīlassa vā pana;
Atho añjalikammassa,
taṃ me akkhāhi pucchitā”ti.

Sā devatā attamanā,
moggallānena pucchitā;
Pañhaṃ puṭṭhā viyākāsi,
yassa kammassidaṃ phalaṃ.

“Disvāna guṇasampannaṃ,
jhāyiṃ jhānarataṃ sataṃ;
Adāsiṃ pup­phā­bhi­kiṇṇaṃ,
āsanaṃ dussasanthataṃ.

Upaḍḍhaṃ padmamālāhaṃ,
āsanassa samantato;
Abbhokirissaṃ pattehi,
pasannā sehi pāṇibhi.

Tassa kammakusalassa,
idaṃ me īdisaṃ phalaṃ;
Sakkāro garukāro ca,
devānaṃ apacitā ahaṃ.

Yo ve sammā­vimuttā­naṃ,
santānaṃ brahmacārinaṃ;
Pasanno āsanaṃ dajjā,
evaṃ nande yathā ahaṃ.

Tasmā hi attakāmena,
mahat­ta­mabhi­kaṅ­khatā;
Āsanaṃ dātabbaṃ hoti,
sarīran­tima­dhārinan”ti.

Kuñjaravimānaṃ pañcamaṃ.