“Sovaṇṇamaye pabbatasmiṃ,
vimānaṃ sabbatopabhaṃ;
Hema­jāla­pa­ṭicchan­naṃ,
kiṅkiṇi­jāla­kap­pi­taṃ.

Aṭṭhaṃsā sukatā thambhā,
sabbe veḷuriyāmayā;
Ekamekāya aṃsiyā,
ratanā satta nimmitā.

Veḷu­riya­suvaṇ­ṇassa,
phalikā rūpiyassa ca;
Masāragal­la­muttāhi,
lohitaṅ­gamaṇīhi ca.

Citrā manoramā bhūmi,
na tat­thuddhaṃ­satī rajo;
Gopānasīgaṇā pītā,
kūṭaṃ dhārenti nimmitā.

Sopānāni ca cattāri,
nimmitā caturo disā;
Nānā­ratana­gab­bhehi,
ādiccova virocati.

Vediyā catasso tattha,
vibhattā bhāgaso mitā;
Daddallamānā ābhanti,
samantā caturo disā.

Tasmiṃ vimāne pavare,
devaputto mahappabho;
Atirocasi vaṇṇena,
udayantova bhāṇumā.

Dānassa te idaṃ phalaṃ,
atho sīlassa vā pana;
Atho añjalikammassa,
taṃ me akkhāhi pucchito”.

So devaputto attamano,
… pe …
yassa kammassidaṃ phalaṃ.

“Ahaṃ andha­ka­vindas­miṃ,
buddhas­sādicca­bandhuno;
Vihāraṃ satthu kāresiṃ,
pasanno sehi pāṇibhi.

Tattha gandhañca mālañca,
paccayañca vilepanaṃ;
Vihāraṃ satthu adāsiṃ,
vippasannena cetasā;
Tena mayhaṃ idaṃ laddhaṃ,
vasaṃ vattemi nandane.

Nandane ca vane ramme,
nānā­dija­gaṇā­yute;
Ramāmi naccagītehi,
accharāhi purakkhato”ti.

Suvaṇṇavimānaṃ catutthaṃ.