Aṅguttara Nikāya 6

5. Dhammikavagga

43. Nāgasutta

Ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anātha­piṇḍi­kassa ārāme. Atha kho bhagavā pubbaṇ­ha­samayaṃ nivāsetvā patta­cīvara­mādāya sāvatthiyaṃ piṇḍāya pāvisi. Sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍa­pāta­paṭik­kanto āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi: “āyāmānanda, yena pubbārāmo migāramā­tu­pāsādo tenu­pasaṅka­mis­sāma divāvihārāyā”ti. “Evaṃ, bhante”ti kho āyasmā ānando bhagavato paccassosi.

Atha kho bhagavā āyasmatā ānandena saddhiṃ yena pubbārāmo migāramā­tu­pāsādo tenupasaṅkami. Atha kho bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi: “āyāmānanda, yena pubbakoṭṭhako tenu­pasaṅka­mis­sāma gattāni parisiñcitun”ti. “Evaṃ, bhante”ti kho āyasmā ānando bhagavato paccassosi. Atha kho bhagavā āyasmatā ānandena saddhiṃ yena pubbakoṭṭhako tenupasaṅkami gattāni parisiñcituṃ. Pubbakoṭṭhake gattāni parisiñcitvā paccuttaritvā ekacīvaro aṭṭhāsi gattāni pubbāpayamāno.

Tena kho pana samayena rañño pasenadissa kosalassa seto nāma nāgo mahā­tūriya­tāḷita­vādi­tena pubbakoṭṭhakā paccuttarati. Apissu taṃ jano disvā evamāha: “abhirūpo vata bho rañño nāgo; dassanīyo vata bho rañño nāgo; pāsādiko vata, bho, rañño nāgo, kāyupapanno vata bho rañño nāgo”ti. Evaṃ vutte, āyasmā udāyī bhagavantaṃ etadavoca: “hatthimeva nu kho, bhante, mahantaṃ brahantaṃ kāyupapannaṃ jano disvā evamāha: ‘nāgo vata bho nāgo’ti, udāhu aññampi kañci mahantaṃ brahantaṃ kāyupapannaṃ jano disvā evamāha: ‘nāgo vata bho nāgo’”ti? “Hatthimpi kho, udāyi, mahantaṃ brahantaṃ kāyupapannaṃ jano disvā evamāha: ‘nāgo vata bho nāgo’ti. Assampi kho, udāyi, mahantaṃ brahantaṃ … pe … goṇampi kho, udāyi, mahantaṃ brahantaṃ … pe … uragampi kho, udāyi, mahantaṃ brahantaṃ … pe … rukkhampi kho, udāyi, mahantaṃ brahantaṃ … pe … manussampi kho, udāyi, mahantaṃ brahantaṃ kāyupapannaṃ jano disvā evamāha: ‘nāgo vata, bho, nāgo’ti. Api ca, udāyi, yo sadevake loke samārake sabrahmake ­sassama­ṇab­rāhma­ṇiyā pajāya sade­va­manus­sāya āguṃ na karoti kāyena vācāya manasā, tamahaṃ ‘nāgo’ti brūmī”ti.

“Acchariyaṃ, bhante, abbhutaṃ, bhante. Yāva subhāsi­tañ­cidaṃ, bhante, bhagavatā—api ca, udāyi, yo sadevake loke samārake sabrahmake ­sassama­ṇab­rāhma­ṇiyā pajāya sade­va­manus­sāya āguṃ na karoti kāyena vācāya manasā, tamahaṃ ‘nāgo’ti brūmīti. Idañca panāhaṃ, bhante, bhagavatā subhāsitaṃ imāhi gāthāhi anumodāmi—

Manussabhūtaṃ sambuddhaṃ,
attadantaṃ samāhitaṃ;
Iriyamānaṃ brahmapathe,
cittassūpasame rataṃ.

Yaṃ manussā namassanti,
sabbadhammāna pāraguṃ;
Devāpi taṃ namassanti,
iti me arahato sutaṃ.

Sabba­saṃ­yoja­nā­tītaṃ,
vanā nibbanamāgataṃ;
Kāmehi nekkhammarataṃ,
muttaṃ selāva kañcanaṃ.

Sabbe accarucī nāgo,
himavāññe siluccaye;
Sabbesaṃ nāganāmānaṃ,
saccanāmo anuttaro.

Nāgaṃ vo kittayissāmi,
na hi āguṃ karoti so;
Soraccaṃ avihiṃsā ca,
pādā nāgassa te duve.

Tapo ca brahmacariyaṃ,
caraṇā nāgassa tyāpare;
Saddhāhattho mahānāgo,
upekkhā­seta­dantavā.

Sati gīvā siro paññā,
vīmaṃsā dhammacintanā;
Dhamma­kucchi­samātapo,
viveko tassa vāladhi.

So jhāyī assāsarato,
ajjhattaṃ susamāhito;
Gacchaṃ samāhito nāgo,
ṭhito nāgo samāhito.

Seyyaṃ samāhito nāgo,
nisinnopi samāhito;
Sabbattha saṃvuto nāgo,
esā nāgassa sampadā.

Bhuñjati anavajjāni,
sāvajjāni na bhuñjati;
Ghāsa­macchā­danaṃ laddhā,
sannidhiṃ parivajjayaṃ.

Saṃyojanaṃ aṇuṃ thūlaṃ,
sabbaṃ chetvāna bandhanaṃ;
Yena yeneva gacchati,
anapekkhova gacchati.

Yathāpi udake jātaṃ,
puṇḍarīkaṃ pavaḍḍhati;
Nupalippati toyena,
sucigandhaṃ manoramaṃ.

Tatheva loke sujāto,
buddho loke viharati;
Nupalippati lokena,
toyena padumaṃ yathā.

Mahāginīva jalito,
anāhārū­pa­sammati;
Saṅ­khā­resū­pasan­tesu,
nibbutoti pavuccati.

Atthassāyaṃ viññāpanī,
upamā viññūhi desitā;
Viññassanti mahānāgā,
nāgaṃ nāgena desitaṃ.

Vītarāgo vītadoso,
Vītamoho anāsavo;
Sarīraṃ vijahaṃ nāgo,
Parinibbissati anāsavo”ti.

Paṭhamaṃ.