“Punāparaṃ yadā homi,
saṅkhapālo mahiddhiko;
Dāṭhāvudho ghoraviso,
dvijivho uragādhibhū.

Catuppathe mahāmagge,
nānā­jana­samā­kule;
Caturo aṅge adhiṭṭhāya,
tattha vāsamakappayiṃ.

Chaviyā cammena maṃsena,
Nahāru­aṭṭhi­kehi vā;
Yassa etena karaṇīyaṃ,
Dinnaṃyeva harātu so.

Addasaṃsu bhojaputtā,
kharā luddā akāruṇā;
Upagañchuṃ mamaṃ tattha,
daṇḍa­mugga­ra­pāṇino.

Nāsāya vinivijjhitvā,
naṅguṭṭhe piṭṭhikaṇṭake;
Kāje āropayitvāna,
bhojaputtā hariṃsu maṃ.

Sasāgarantaṃ pathaviṃ,
sakānanaṃ sapabbataṃ;
Icchamāno cahaṃ tattha,
nāsāvātena jhāpaye.

Sūlehi vinivijjhante,
Koṭṭayantepi sattibhi;
Bhojaputte na kuppāmi,
Esā me sīlapāramī”ti. (234)

Saṅ­kha­pā­la­cari­yaṃ dasamaṃ.

Hatthi­nāga­vaggo dutiyo.

Tassuddānaṃ

Hatthināgo bhūridatto,
campeyyo bodhi mahiṃso;
Ruru mātaṅgo dhammo ca,
atrajo ca jayaddiso.

Ete nava sīlabalā,
parikkhārā padesikā;
Jīvitaṃ parirakkhitvā,
sīlāni anurakkhisaṃ.

Saṅkhapālassa me sato,
sabbakālampi jīvitaṃ;
Yassa kassaci niyyattaṃ,
tasmā sā sīlapāramīti.

Sīla­pārami­niddeso niṭṭhito.