Milindapañha

Meṇḍakapañha

Iddhibalavagga

3. Deva­datta­pabbaj­ja­pañha

“Bhante nāgasena, devadatto kena pabbājito”ti? “Chayime, mahārāja, khattiyakumārā bhaddiyo ca anuruddho ca ānando ca bhagu ca kimilo ca devadatto ca upālikappako sattamo abhisambuddhe satthari sakya­ku­lānanda­janane bhagavantaṃ anupabbajantā nikkhamiṃsu, te bhagavā pabbājesī”ti. “Nanu, bhante, devadattena pabbajitvā saṃgho bhinno”ti? “Āma, mahārāja, devadattena pabbajitvā saṃgho bhinno, na gihī saṃghaṃ bhindati, na bhikkhunī, na sikkhamānā, na sāmaṇero, na sāmaṇerī saṃghaṃ bhindati, bhikkhu pakatatto samā­nasaṃ­vāsako samānasīmāyaṃ ṭhito saṃghaṃ bhindatī”ti. “Saṃghabhedako, bhante, puggalo kiṃ kammaṃ phusatī”ti? “Kappaṭṭhitikaṃ, mahārāja, kammaṃ phusatī”ti.

“Kiṃ pana, bhante nāgasena, buddho jānāti ‘devadatto pabbajitvā saṃghaṃ bhindissati, saṃghaṃ bhinditvā kappaṃ niraye paccissatī’”ti? “Āma, mahārāja, tathāgato jānāti ‘devadatto pabbajitvā saṃghaṃ bhindissati, saṃghaṃ bhinditvā kappaṃ niraye paccissatī’”ti. “Yadi, bhante nāgasena, buddho jānāti ‘devadatto pabbajitvā saṃghaṃ bhindissati, saṃghaṃ bhinditvā kappaṃ niraye paccissatī’ti, tena hi, bhante nāgasena, buddho kāruṇiko anukampako hitesī sabbasattānaṃ ahitaṃ apanetvā hita­mu­pada­hatīti yaṃ vacanaṃ, taṃ micchā. Yadi taṃ ajānitvā pabbājesi, tena hi buddho asabbaññūti, ayampi ubhato koṭiko pañho tavānuppatto, vijaṭehi etaṃ mahājaṭaṃ, bhinda parāpavādaṃ, anāgate addhāne tayā sadisā buddhimanto bhikkhū dullabhā bhavissanti, ettha tava balaṃ pakāsehī”ti.

“Kāruṇiko, mahārāja, bhagavā sabbaññū ca, kāruññena, mahārāja, bhagavā sabbañ­ñu­ta­ñāṇena devadattassa gatiṃ olokento addasa devadattaṃ āpāyikaṃ kammaṃ āyūhitvā anekāni kappa­koṭi­sata­sahas­sāni nirayena nirayaṃ vinipātena vinipātaṃ gacchantaṃ, taṃ bhagavā sabbañ­ñu­ta­ñāṇena jānitvā imassa apariyan­ta­kataṃ kammaṃ mama sāsane pabbajitassa pariyantakataṃ bhavissati, purimaṃ upādāya pariyantakataṃ dukkhaṃ bhavissati, apabbajitopi ayaṃ moghapuriso kap­paṭṭhi­ya­meva kammaṃ āyūhissatīti kāruññena devadattaṃ pabbājesī”ti.

“Tena hi, bhante nāgasena, buddho vadhitvā telena makkheti, papāte pātetvā hatthaṃ deti, māretvā jīvitaṃ pariyesati, yaṃ so paṭhamaṃ dukkhaṃ datvā pacchā sukhaṃ upadahatī”ti? “Vadhetipi, mahārāja, tathāgato sattānaṃ hitavasena, pātetipi sattānaṃ hitavasena, māretipi sattānaṃ hitavasena, vadhitvāpi, mahārāja, tathāgato sattānaṃ hitameva upadahati, pātetvāpi sattānaṃ hitameva upadahati, māretvāpi sattānaṃ hitameva upadahati. Yathā, mahārāja, mātāpitaro nāma vadhitvāpi pātayitvāpi puttānaṃ hitameva upadahanti; evameva kho, mahārāja, tathāgato vadhetipi sattānaṃ hitavasena, pātetipi sattānaṃ hitavasena, māretipi sattānaṃ hitavasena, vadhitvāpi, mahārāja, tathāgato sattānaṃ hitameva upadahati, pātetvāpi sattānaṃ hitameva upadahati, māretvāpi sattānaṃ hitameva upadahati, yena yena yogena sattānaṃ guṇavuḍḍhi hoti, tena tena yogena sabbasattānaṃ hitameva upadahati. Sace, mahārāja, devadatto na pabbājeyya, gihibhūto samāno niraya­saṃ­vatta­ni­kaṃ bahuṃ pāpakammaṃ katvā anekāni kappa­koṭi­sata­sahas­sāni nirayena nirayaṃ vinipātena vinipātaṃ gacchanto bahuṃ dukkhaṃ vedayissati, taṃ bhagavā jānamāno kāruññena devadattaṃ pabbājesi, ‘mama sāsane pabbajitassa dukkhaṃ pariyantakataṃ bhavissatī’ti kāruññena garukaṃ dukkhaṃ lahukaṃ akāsi.

Yathā vā, mahārāja, ­dhanaya­sa­siriñā­ti­balena balavā puriso attano ñātiṃ vā mittaṃ vā raññā garukaṃ daṇḍaṃ dhārentaṃ attano bahu­vissat­tha­bhāvena samatthatāya garukaṃ daṇḍaṃ lahukaṃ akāsi; evameva kho, mahārāja, bhagavā bahūni kappa­koṭi­sata­sahas­sāni dukkhaṃ vedayamānaṃ devadattaṃ pabbājetvā sīlasamā­dhi­paññā­vimutti­bala­samat­tha­bhāvena garukaṃ dukkhaṃ lahukaṃ akāsi.

Yathā vā pana, mahārāja, kusalo bhisakko sallakatto garukaṃ rogaṃ bala­vosadha­balena lahukaṃ karoti; evameva kho, mahārāja, bahūni kappa­koṭi­sata­sahas­sāni dukkhaṃ vedayamānaṃ devadattaṃ bhagavā rogaññutāya pabbājetvā kāruññabalo patthad­dha­dham­mosadha­balena garukaṃ dukkhaṃ lahukaṃ akāsi. Api nu kho so, mahārāja, bhagavā bahuvedanīyaṃ devadattaṃ appavedanīyaṃ karonto kiñci apuññaṃ āpajjeyyā”ti? “Na kiñci, bhante, apuññaṃ āpajjeyya antamaso gad­dūha­na­mattampī”ti. “Imampi kho, mahārāja, kāraṇaṃ atthato sampaṭiccha, yena kāraṇena bhagavā devadattaṃ pabbājesi.

Aparampi, mahārāja, uttariṃ kāraṇaṃ suṇohi, yena kāraṇena bhagavā devadattaṃ pabbājesi. Yathā, mahārāja, coraṃ āgucāriṃ gahetvā rañño dasseyyuṃ, ‘ayaṃ kho, deva, coro āgucārī, imassa yaṃ icchasi, taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tamenaṃ rājā evaṃ vadeyya ‘tena hi, bhaṇe, imaṃ coraṃ bahinagaraṃ nīharitvā āghātane sīsaṃ chindathā’ti. ‘Evaṃ, devā’ti kho te rañño paṭissutvā taṃ bahinagaraṃ nīharitvā āghātanaṃ nayeyyuṃ. Tamenaṃ passeyya kocideva puriso rañño santikā laddhavaro laddha­ya­sa­dha­na­bhogo ādeyyavacano bala­vicchi­ta­kārī, so tassa kāruññaṃ katvā te purise evaṃ vadeyya ‘alaṃ, bho, kiṃ tumhākaṃ imassa sīsacchedanena, tena hi bho imassa hatthaṃ vā pādaṃ vā chinditvā jīvitaṃ rakkhatha, ahametassa kāraṇā rañño santike paṭivacanaṃ karissāmī’ti. Te tassa balavato vacanena tassa corassa hatthaṃ vā pādaṃ vā chinditvā jīvitaṃ rakkheyyuṃ. Api nu kho so, mahārāja, puriso evaṃ kārī tassa corassa kiccakārī assā”ti? “Jīvitadāyako so, bhante, puriso tassa corassa, jīvite dinne kiṃ tassa akataṃ nāma atthī”ti? “Yā pana ­hattha­pādac­chedane vedanā, so tāya vedanāya kiñci apuññaṃ āpajjeyyā”ti? “Attano katena so, bhante, coro dukkhavedanaṃ vedayati, jīvitadāyako pana puriso na kiñci apuññaṃ āpajjeyyā”ti. “Evameva kho, mahārāja, bhagavā kāruññena devadattaṃ pabbājesi ‘mama sāsane pabbajitassa dukkhaṃ pariyantakataṃ bhavissatī’ti. ­Pariyan­ta­katañca, mahārāja, devadattassa dukkhaṃ, devadatto, mahārāja, maraṇakāle—

‘Imehi aṭṭhīhi ­tamag­ga­pugga­laṃ,
Devātidevaṃ nara­damma­sāra­thiṃ;
Samantacakkhuṃ sata­puñña­lak­kha­ṇaṃ,
Pāṇehi buddhaṃ saraṇaṃ upemī’ti.

Pāṇupetaṃ saraṇamagamāsi. Devadatto, mahārāja, cha koṭṭhāse kate kappe atikkante paṭha­ma­koṭṭhāse saṃghaṃ bhindi, pañca koṭṭhāse niraye paccitvā tato muccitvā aṭṭhissaro nāma paccekabuddho bhavissati. Api nu kho so, mahārāja, bhagavā evaṃ kārī devadattassa kiccakārī assā”ti? “Sabbadado, bhante nāgasena, tathāgato devadattassa, yaṃ tathāgato devadattaṃ paccekabodhiṃ pāpessati, kiṃ tathāgatena devadattassa akataṃ nāma atthī”ti? “Yaṃ pana, mahārāja, devadatto saṃghaṃ bhinditvā niraye dukkhavedanaṃ vedayati, api nu kho bhagavā tatonidānaṃ kiñci apuññaṃ āpajjeyyā”ti? “Na hi, bhante, attanā katena, bhante, devadatto kappaṃ niraye paccati, duk­kha­pariyan­ta­kārako satthā na kiñci apuññaṃ āpajjatī”ti. “Imampi kho tvaṃ, mahārāja, kāraṇaṃ atthato sampaṭiccha, yena kāraṇena bhagavā devadattaṃ pabbājesi.

Aparampi, mahārāja, uttariṃ kāraṇaṃ suṇohi, yena kāraṇena bhagavā devadattaṃ pabbājesi. Yathā, mahārāja, kusalo bhisakko sallakatto vāta­pitta­semha­sanni­pāta­utu­pari­ṇāma­visama­pari­hāra­o­pakka­mi­ko­pakkan­taṃ pūti­kuṇapa­duggan­dhā­bhi­sañ­chan­naṃ antosallaṃ susiragataṃ pubba­ruhira­sam­puṇṇaṃ vaṇaṃ vūpasamento vaṇamukhaṃ ­kak­kha­ḷati­khiṇa­khā­ra­ka­ṭukena bhesajjena anulimpati paripaccanāya, paripaccitvā mudu­bhāva­mupaga­taṃ satthena vikantayitvā ḍahati salākāya, daḍḍhe khāralavaṇaṃ deti, bhesajjena anulimpati vaṇaruhanāya byādhitassa sotthi­bhāva­manup­pattiyā, api nu kho so, mahārāja, bhisakko sallakatto ahitacitto bhesajjena anulimpati, satthena vikanteti, ḍahati salākāya, khāralavaṇaṃ detī”ti? “Na hi, bhante, hitacitto sotthikāmo tāni kiriyāni karotī”ti. “Yā panassa ­bhesaj­ja­kiriyā­kara­ṇena uppannā dukkhavedanā, tatonidānaṃ so bhisakko sallakatto kiñci apuññaṃ āpajjeyyā”ti? “Hitacitto, bhante, sotthikāmo bhisakko sallakatto tāni kiriyāni karoti, kiṃ so tatonidānaṃ apuññaṃ āpajjeyya, saggagāmī so, bhante, bhisakko sallakatto”ti. “Evameva kho, mahārāja, kāruññena bhagavā devadattaṃ pabbājesi duk­kha­pari­muttiyā.

Aparampi, mahārāja, uttariṃ kāraṇaṃ suṇohi, yena kāraṇena bhagavā devadattaṃ pabbājesi. Yathā, mahārāja, puriso kaṇṭakena viddho assa, athaññataro puriso tassa hitakāmo sotthikāmo tiṇhena kaṇṭakena vā satthamukhena vā samantato chinditvā paggharantena lohitena taṃ kaṇṭakaṃ nīhareyya, api nu kho so, mahārāja, puriso ahitakāmo taṃ kaṇṭakaṃ nīharatī”ti? “Na hi, bhante, hitakāmo so, bhante, puriso sotthikāmo taṃ kaṇṭakaṃ nīharati. Sace so, bhante, taṃ kaṇṭakaṃ na nīhareyya, maraṇaṃ vā so tena pāpuṇeyya maraṇamattaṃ vā dukkhan”ti. “Evameva kho, mahārāja, tathāgato kāruññena devadattaṃ pabbājesi duk­kha­pari­muttiyā. Sace, mahārāja, bhagavā devadattaṃ na pabbājeyya, kappa­koṭi­sata­sahas­sampi devadatto bhava­param­parāya niraye pacceyyā”ti.

“Anusotagāmiṃ, bhante nāgasena, devadattaṃ tathāgato paṭisotaṃ pāpesi, vipan­tha­paṭi­pannaṃ devadattaṃ panthe paṭipādesi, papāte patitassa devadattassa patiṭṭhaṃ adāsi, visamagataṃ devadattaṃ tathāgato samaṃ āropesi. Ime ca, bhante nāgasena, hetū imāni ca kāraṇāni na sakkā aññena sandassetuṃ aññatra tavādisena buddhimatā”ti.

Deva­datta­pabbaj­ja­pañho tatiyo.