“Bhante nāgasena, ye te sammā paṭipajjanti, tesaṃ sabbesaṃyeva dhammā­bhisa­mayo hoti, udāhu kassaci na hotī”ti? “Kassaci, mahārāja, hoti, kassaci na hotī”ti. “Kassa, bhante, hoti, kassa na hotī”ti? “Tiracchā­na­gatassa, mahārāja, sup­paṭi­pannas­sāpi dhammā­bhisa­mayo na hoti, petti­visa­yū­papan­nassa … micchā­diṭṭhi­kassa … kuhakassa … mātughātakassa … pitughātakassa … arahan­ta­ghāta­kassa … saṃgha­bheda­kassa … lohi­tuppāda­kassa … they­yasaṃ­vāsa­kassa … ­titthi­ya­pakkan­tassa … ­bhik­khu­ni­dūsakassa … terasannaṃ garukāpattīnaṃ aññataraṃ āpajjitvā avuṭṭhitassa … paṇḍakassa … ubhatob­yañ­jana­kassa sup­paṭi­pannas­sāpi dhammā­bhisa­mayo na hoti … yopi ­manus­sa­daharako ūna­kasatta­vassiko, tassa sup­paṭi­pannas­sāpi dhammā­bhisa­mayo na hoti. Imesaṃ kho, mahārāja, soḷasannaṃ puggalānaṃ sup­paṭi­pannā­nampi dhammā­bhisa­mayo na hotī”ti.

“Bhante nāgasena, ye te pannarasa puggalā viruddhāyeva, tesaṃ dhammā­bhisa­mayo hotu vā mā vā hotu, atha kena kāraṇena ­manus­sa­da­harakassa ūnakasat­ta­vassi­kassa sup­paṭi­pannas­sāpi dhammā­bhisa­mayo na hoti? Ettha tāva pañho bhavati ‘nanu nāma daharakassa na rāgo hoti, na doso hoti, na moho hoti, na māno hoti, na micchādiṭṭhi hoti, na arati hoti, na kāmavitakko hoti, amissito kilesehi, so nāma daharako yutto ca patto ca arahati ca cattāri saccāni ekappa­ṭi­ve­dhena paṭivijjhitun’”ti.

“Taññevettha, mahārāja, kāraṇaṃ, yenāhaṃ kāraṇena bhaṇāmi ‘ūnakasat­ta­vassi­kassa sup­paṭi­pannas­sāpi dhammā­bhisa­mayo na hotī’ti. Yadi, mahārāja, ūna­kasatta­vassiko rajanīye rajjeyya, dussanīye dusseyya, mohanīye muyheyya, madanīye majjeyya, diṭṭhiṃ vijāneyya, ratiñca aratiñca vijāneyya, kusalākusalaṃ vitakkeyya, bhaveyya tassa dhammā­bhisa­mayo, api ca, mahārāja, ūnakasat­ta­vassi­kassa cittaṃ abalaṃ dubbalaṃ parittaṃ appaṃ thokaṃ mandaṃ avibhūtaṃ, asaṅkhatā nibbānadhātu garukā bhārikā vipulā mahatī. Ūna­kasatta­vassiko, mahārāja, tena dubbalena cittena parittakena mandena avibhūtena na sakkoti garukaṃ bhārikaṃ vipulaṃ mahatiṃ asaṅkhataṃ nibbānadhātuṃ paṭivijjhituṃ.

Yathā, mahārāja, sineru­pabba­ta­rājā garuko bhāriko vipulo mahanto, api nu kho taṃ, mahārāja, puriso attano pākatikena thā­mabala­vīri­yena sakkuṇeyya sineru­pabba­ta­rājānaṃ uddharitun”ti? “Na hi, bhante”ti. “Kena kāraṇena, mahārājā”ti? “Dubbalattā, bhante, purisassa, mahantattā sineru­pabba­ta­rājassā”ti. “Evameva kho, mahārāja, ūnakasat­ta­vassi­kassa cittaṃ abalaṃ dubbalaṃ parittaṃ appaṃ thokaṃ mandaṃ avibhūtaṃ, asaṅkhatā nibbānadhātu garukā bhārikā vipulā mahatī. Ūna­kasatta­vassiko tena dubbalena cittena parittena mandena avibhūtena na sakkoti garukaṃ bhārikaṃ vipulaṃ mahatiṃ asaṅkhataṃ nibbānadhātuṃ paṭivijjhituṃ, tena kāraṇena ūnakasat­ta­vassi­kassa sup­paṭi­pannas­sāpi dhammā­bhisa­mayo na hoti.

Yathā vā pana, mahārāja, ayaṃ mahāpathavī dīghā āyatā puthulā vitthatā visālā vitthiṇṇā vipulā mahantā, api nu kho taṃ, mahārāja, mahāpathaviṃ sakkā parittakena udakabindukena temetvā udaka­cik­khal­laṃ kātun”ti? “Na hi, bhante”ti. “Kena kāraṇena, mahārājā”ti? “Parittattā, bhante, udakabindussa, mahantattā mahāpathaviyā”ti. “Evameva kho, mahārāja, ūnakasat­ta­vassi­kassa cittaṃ abalaṃ dubbalaṃ parittaṃ appaṃ thokaṃ mandaṃ avibhūtaṃ, asaṅkhatā nibbānadhātu dīghā āyatā puthulā vitthatā visālā vitthiṇṇā vipulā mahantā. Ūna­kasatta­vassiko tena dubbalena cittena parittakena mandena avibhūtena na sakkoti mahatiṃ asaṅkhataṃ nibbānadhātuṃ paṭivijjhituṃ, tena kāraṇena ūnakasat­ta­vassi­kassa sup­paṭi­pannas­sāpi dhammā­bhisa­mayo na hoti.

Yathā vā pana, mahārāja, abala­dubba­la­parit­ta­appa­thoka­mandaggi bhaveyya, api nu kho, mahārāja, tāvatakena mandena agginā sakkā sadevake loke andhakāraṃ vidhamitvā ālokaṃ dassetun”ti? “Na hi, bhante”ti. “Kena kāraṇena, mahārājā”ti? “Mandattā, bhante, aggissa, lokassa mahantattā”ti. “Evameva kho, mahārāja, ūnakasat­ta­vassi­kassa cittaṃ abalaṃ dubbalaṃ parittaṃ appaṃ thokaṃ mandaṃ avibhūtaṃ, mahatā ca avij­jandha­kā­rena pihitaṃ. Tasmā dukkaraṃ ñāṇālokaṃ dassayituṃ, tena kāraṇena ūnakasat­ta­vassi­kassa sup­paṭi­pannas­sāpi dhammā­bhisa­mayo na hoti.

Yathā vā pana, mahārāja, āturo kiso aṇu­pari­mita­kāyo sālakakimi hatthināgaṃ tidhā pabhinnaṃ navāyataṃ tivitthataṃ dasapariṇāhaṃ aṭṭharatanikaṃ sakaṭṭhā­na­mupaga­taṃ disvā gilituṃ parikaḍḍheyya, api nu kho so, mahārāja, sālakakimi sakkuṇeyya taṃ hatthināgaṃ gilitun”ti? “Na hi, bhante”ti. “Kena kāraṇena, mahārājā”ti? “Parittattā, bhante, sālakakimissa, mahantattā hatthināgassā”ti. “Evameva kho, mahārāja, ūnakasat­ta­vassi­kassa cittaṃ abalaṃ dubbalaṃ parittaṃ appaṃ thokaṃ mandaṃ avibhūtaṃ, mahatī asaṅkhatā nibbānadhātu. So tena dubbalena cittena parittakena mandena avibhūtena na sakkoti mahatiṃ asaṅkhataṃ nibbānadhātuṃ paṭivijjhituṃ, tena kāraṇena ūnakasat­ta­vassi­kassa sup­paṭi­pannas­sāpi dhammā­bhisa­mayo na hotī”ti. “Sādhu, bhante nāgasena, evametaṃ tathā sampaṭicchāmī”ti.

Dhammā­bhisa­maya­pañho aṭṭhamo.