“Canda­bhāgā­nadī­tīre,
ahosiṃ vānaro tadā;
Addasaṃ virajaṃ buddhaṃ,
nisinnaṃ pabbatantare.

Obhāsentaṃ disā sabbā,
sālarājaṃva phullitaṃ;
­Lak­kha­ṇab­yañ­ja­nūpetaṃ,
disvā attamano ahuṃ.

Udaggacitto sumano,
pītiyā haṭṭhamānaso;
Tīṇi uppalapupphāni,
matthake abhiropayiṃ.

Pupphāni abhiropetvā,
vipassissa mahesino;
Sagāravo bhavitvāna,
pakkāmiṃ uttarāmukho.

Gacchanto paṭikuṭiko,
vippasannena cetasā;
Selantare patitvāna,
pāpuṇiṃ jīvitakkhayaṃ.

Tena kammena sukatena,
cetanā­paṇi­dhīhi ca;
Jahitvā mānusaṃ dehaṃ,
tāvatiṃ­sa­ma­gaccha­haṃ.

Satānaṃ tīṇikkhattuñca,
devarajjaṃ akārayiṃ;
Satānaṃ pañcak­khat­tuñca,
cakkavattī ahosahaṃ.

Ekanavutito kappe,
yaṃ puppha­ma­bhipū­jayiṃ;
Duggatiṃ nābhijānāmi,
buddha­pū­jāyi­daṃ phalaṃ.

Paṭisambhidā catasso,
… pe …
kataṃ buddhassa sāsanaṃ”.

Itthaṃ sudaṃ āyasmā tīṇuppala­māliyo thero imā gāthāyo abhāsitthāti.

Tīṇuppala­māli­yat­theras­sāpadā­naṃ dutiyaṃ.