Rājā āha—“bhante nāgasena, buddho sabbaññū sabbadassāvī”ti? “Āma, mahārāja, bhagavā sabbaññū sabbadassāvī”ti. “Atha kissa nu kho, bhante nāgasena, sāvakānaṃ anupubbena sikkhāpadaṃ paññapesī”ti? “Atthi pana te, mahārāja, koci vejjo, yo imissaṃ pathaviyaṃ sabba­bhesaj­jāni jānātī”ti? “Āma, bhante, atthī”ti. “Kiṃ nu kho, mahārāja, so vejjo gilānakaṃ sampatte kāle bhesajjaṃ pāyeti, udāhu asampatte kāle”ti? “Sampatte kāle, bhante, gilānakaṃ bhesajjaṃ pāyeti, no asampatte kāle”ti? “Evameva kho, mahārāja, bhagavā sabbaññū sabbadassāvī na asampatte kāle sāvakānaṃ sikkhāpadaṃ paññāpeti, sampatte kāle sāvakānaṃ sikkhāpadaṃ paññāpeti yāvajīvaṃ anatik­kama­nīyan”ti.

“Kallosi, bhante nāgasenā”ti.

Sabbañ­ñū­bhāva­pañho dutiyo.