Sutta Nipāta 4.15

Attadaṇḍasutta

“Attadaṇḍā bhayaṃ jātaṃ,
janaṃ passatha medhagaṃ;
Saṃvegaṃ kittayissāmi,
yathā saṃvijitaṃ mayā.

Phandamānaṃ pajaṃ disvā,
macche appodake yathā;
Aññamaññehi byāruddhe,
disvā maṃ bhayamāvisi.

Samantamasāro loko,
disā sabbā sameritā;
Icchaṃ bhavanamattano,
nāddasāsiṃ anositaṃ.

Osāne tveva byāruddhe,
Disvā me aratī ahu;
Athettha salla­maddak­khiṃ,
Duddasaṃ hadayanissitaṃ.

Yena sallena otiṇṇo,
disā sabbā vidhāvati;
Tameva sallamabbuyha,
na dhāvati na sīdati.

Tattha sikkhā­nu­gī­yanti,
yāni loke gadhitāni;
Na tesu pasuto siyā,
nibbijjha sabbaso kāme;
Sikkhe nibbānamattano.

Sacco siyā appagabbho,
amāyo rittapesuṇo;
Akkodhano lobhapāpaṃ,
vevicchaṃ vitare muni.

Niddaṃ tandiṃ sahe thīnaṃ,
pamādena na saṃvase;
Atimāne na tiṭṭheyya,
nibbānamanaso naro.

Mosavajje na nīyetha,
rūpe snehaṃ na kubbaye;
Mānañca parijāneyya,
sāhasā virato care.

Purāṇaṃ nābhinandeyya,
Nave khantiṃ na kubbaye;
Hiyyamāne na soceyya,
Ākāsaṃ na sito siyā.

Gedhaṃ brūmi mahoghoti,
Ājavaṃ brūmi jappanaṃ;
Ārammaṇaṃ pakappanaṃ,
Kāmapaṅko duraccayo.

Saccā avokkamma muni,
Thale tiṭṭhati brāhmaṇo;
Sabbaṃ so paṭinissajja,
Sa ve santoti vuccati.

Sa ve vidvā sa vedagū,
Ñatvā dhammaṃ anissito;
Sammā so loke iriyāno,
Na pihetīdha kassaci.

Yodha kāme accatari,
Saṅgaṃ loke duraccayaṃ;
Na so socati nājjheti,
Chinnasoto abandhano.

Yaṃ pubbe taṃ visosehi,
Pacchā te māhu kiñcanaṃ;
Majjhe ce no gahessasi,
Upasanto carissasi.

Sabbaso nāmarūpasmiṃ,
Yassa natthi mamāyitaṃ;
Asatā ca na socati,
Sa ve loke na jīyati.

Yassa natthi idaṃ meti,
Paresaṃ vāpi kiñcanaṃ;
Mamattaṃ so asaṃvindaṃ,
Natthi meti na socati.

Aniṭṭhurī ananugiddho,
Anejo sabbadhī samo;
Tamānisaṃsaṃ pabrūmi,
Pucchito avikampinaṃ.

Anejassa vijānato,
Natthi kāci nisaṅkhati;
Virato so viyārabbhā,
Khemaṃ passati sabbadhi.

Na samesu na omesu,
Na ussesu vadate muni;
Santo so vītamaccharo,
Nādeti na nirassatī”ti.

Atta­daṇḍa­suttaṃ pannarasamaṃ.