“Padumuttaro nāma jino,
sabbalokavidū muni;
Ito satasahassamhi,
kappe uppajji cakkhumā.

Ovādako viññāpako,
tārako sabbapāṇinaṃ;
Desanākusalo buddho,
tāresi janataṃ bahuṃ.

Anukampako kāruṇiko,
hitesī sabbapāṇinaṃ;
Sampatte titthiye sabbe,
pañcasīle patiṭṭhapi.

Evaṃ nirākulaṃ āsi,
suññataṃ titthiyehi ca;
Vicittaṃ arahantehi,
vasībhūtehi tādibhi.

Rata­nānaṭ­ṭha­paññā­saṃ,
uggato so mahāmuni;
Kañ­canag­ghi­yasaṅkāso,
bāt­tiṃ­sa­va­ra­lak­khaṇo.

Vassa­sata­sahas­sāni,
āyu vijjati tāvade;
Tāvatā tiṭṭhamāno so,
tāresi janataṃ bahuṃ.

Tadāhaṃ haṃsavatiyaṃ,
brāhmaṇo mantapāragū;
Upecca taṃ naravaraṃ,
assosiṃ dhammadesanaṃ.

Paññāpentaṃ mahāvīraṃ,
parisāsu visāradaṃ;
Paṭi­bhā­neyya­kaṃ bhikkhuṃ,
etadagge vināyakaṃ.

Tadāhaṃ kāraṃ katvāna,
sasaṃghe lokanāyake;
Nipacca sirasā pāde,
taṃ ṭhānaṃ abhipatthayiṃ.

Tato maṃ bhagavā āha,
siṅgī­nikkha­sa­mappa­bho;
Sarena rajanīyena,
kile­samala­hārinā.

‘Sukhī bhavassu dīghāyu,
sijjhatu paṇidhī tava;
Sasaṃghe me kataṃ kāraṃ,
atīva vipulaṃ tayā.

Satasahassito kappe,
okkā­kakula­sam­bhavo;
Gotamo nāma gottena,
satthā loke bhavissati.

Tassa dhammesu dāyādo,
oraso dhammanimmito;
Rādhoti nāmadheyyena,
hessati satthu sāvako.

Sa te hetuguṇe tuṭṭho,
sakyaputto narāsabho;
Paṭi­bhāney­yakānag­gaṃ,
paññapessati nāyako’.

Taṃ sutvā mudito hutvā,
yāvajīvaṃ tadā jinaṃ;
Mettacitto paricariṃ,
sato paññāsamāhito.

Tena kammena sukatena,
cetanā­paṇi­dhīhi ca;
Jahitvā mānusaṃ dehaṃ,
tāvatiṃ­sa­ma­gaccha­haṃ.

Satānaṃ tīṇikkhattuñca,
devaraj­ja­makāra­yiṃ;
Satānaṃ pañcak­khat­tuñca,
cakkavattī ahosahaṃ.

Padesarajjaṃ vipulaṃ,
gaṇanāto asaṅkhiyaṃ;
Sabbattha sukhito āsiṃ,
tassa kammassa vāhasā.

Pacchime bhave sampatte,
girib­baja­pu­ruttame;
Jāto vippakule niddhe,
vika­lacchā­danā­sane.

Kaṭac­chu­bhik­khaṃ pādāsiṃ,
sāriputtassa tādino;
Yadā jiṇṇo ca vuddho ca,
tadārāma­mupāga­miṃ.

Pabbajati na maṃ koci,
jiṇṇa­dubba­la­thāmakaṃ;
Tena dīno vivaṇṇaṅgo,
soko cāsiṃ tadā ahaṃ.

Disvā mahākāruṇiko,
mamamāha mahāmuni;
‘Kimatthaṃ puttasokaṭṭo,
brūhi te cittajaṃ rujaṃ’.

‘Pabbajjaṃ na labhe vīra,
svākkhāte tava sāsane;
Tena sokena dīnosmi,
saraṇaṃ hohi nāyaka’.

Tadā bhikkhū samānetvā,
apucchi munisattamo;
‘Imassa adhikāraṃ ye,
saranti byāharantu te’.

Sāriputto tadāvoca,
‘kāramassa sarāmahaṃ;
Kaṭac­chu­bhik­khaṃ dāpesi,
piṇḍāya carato mama’.

‘Sādhu sādhu kataññūsi,
sāriputta imaṃ tuvaṃ;
Pabbājehi dijaṃ vuḍḍhaṃ,
hessatājāniyo ayaṃ’.

Tato alatthaṃ pabbajjaṃ,
kamma­vācopa­sam­padaṃ;
Na cireneva kālena,
pāpuṇiṃ āsavakkhayaṃ.

Sakkaccaṃ munino vākyaṃ,
suṇāmi mudito yato;
Paṭi­bhāney­yakānag­gaṃ,
tato maṃ ṭhapayī jino.

Kilesā jhāpitā mayhaṃ,
… pe …
viharāmi anāsavo.

Svāgataṃ vata me āsi,
… pe …
kataṃ buddhassa sāsanaṃ.

Paṭisambhidā catasso,
… pe …
kataṃ buddhassa sāsanaṃ”.

Itthaṃ sudaṃ āyasmā rādho thero imā gāthāyo abhāsitthāti.

Rādhat­theras­sāpadā­naṃ navamaṃ.